Līdz Sebastian Kunigkeit

Parīze - Pagaidām nenosauktās labējās nacionālistiskās partijas "Nacionālā fronte" dibinātājs Žans Marī Lepēns ir miris.

Viņš nomira 96 gadu vecumā, ziņo Francijas ziņu aģentūra AFP, atsaucoties uz Lepēna ģimeni.

Partijas, kas kopš tā laika pārdēvēta par Nacionālo apvienību, līderis Žorans Bardella arī rakstīja vietnē X, ka Žans Marī Lepēns ir miris.

Le Pens, kurš kopš tā laika ir izslēgts no partijas, savos pēdējos dzīves gados bija nonācis virsrakstos, jo īpaši saistībā ar notiekošo politisko strīdu ar savu meitu Marinu Lepēnu.

Labējā populiste bija politiski izšķīrusies no sava tēva pēc tam, kad viņš vairākkārt bija izjaucis viņas mērenākas nostājas stratēģiju.

Viņas vadībā FN 2018. gadā pārdēvēja sevi par Nacionālo apvienību (Rassemblement National).

Žans Marī Lepēns 1972. gadā bija viens no galēji labējās partijas dibinātājiem un vadīja to gandrīz četrus gadu desmitus. Šajā laikā viņš pārveidoja FN no sašķeltās grupas par politisku spēku, ko jāuztver nopietni, izmantojot kodolīgas provokācijas, lai uzkurinātu noskaņojumu pret imigrantiem. Viņa meita Marina Lepēna 2011. gadā pārņēma no viņa partijas vadību un kopš tā laika ir veiksmīgi centusies "demonizēt" partiju.

FN beidzot 2015. gadā izslēdza Žanu Mariju Lepēnu pēc tam, kad viņš vairākkārt banalizēja nacistu gāzes kameras kā Otrā pasaules kara "vēstures detaļu". Viņš sīvi atcirta, apsūdzēja savu meitu "nodevībā" un vairākkārt uzbruka viņai publiski. Tiesā viņš uzvarēja, un sākotnēji viņam tika atļauts saglabāt goda priekšsēdētāja amatu. Tomēr vēlāk viņam to atņēma.

Žans Marī Lepēns dzimis 1928. gadā kā bretoņu zvejnieka un šuvēja dēls. Pēc tiesību un politikas studijām viņš iestājās Francijas Ārlietu leģionā. Alžīrijas kara laikā (1954-1962) viņš vairākkārt tika apsūdzēts par gūstekņu spīdzināšanu, ko viņš pats noliedza. Tomēr 2003. gadā viņš zaudēja tiesā pret laikrakstu "Le Monde" par neslavas celšanu.

Viņš vairākkārt tika notiesāts par nacistu noziegumu banalizēšanu un naida kurināšanu. Lielāko apvērsumu Lepēns guva, kad 2002. gada prezidenta vēlēšanās ierindojās otrajā vietā un kandidēja pret Žaku Širaku otrajā kārtā. Francija vēl šodien runā par "21. aprīļa šoku".

Pēc tam viņa meita 2022. gada vēlēšanās sasniedza rezultātus, par kādiem viņas tēvs, cenšoties izskatīties mērens, varēja tikai sapņot: vairāk nekā 40 % prezidenta vēlēšanu pēdējā kārtā un milzīgs partijas deputātu vietu pieaugums parlamentā.

Oriģinālais raksts publicēts plkst. 13.28, pēdējais atjauninājums plkst. 14.00.